Sīkumi iz vakardienas

Vakar bija pavisam parasta diena ar pavisam parasto ikdienu, tomēr šis tas lika domāt, ka cilvēki tomēr ir diezgan dažādi.
Pēc darba devos uz veikalu, lai iegādātu kādu dāvanu. Protams, neko prātīgu neatradu, bet par to nav šis stāsts. Kādā apģērba veikalā iegāju un meklēju jaciņai cenu zīmi, lai noskaidrotu, vai varu to atļauties nopirkt. Pienāca pārdevēja un, skatoties man acīs, paziņoja: Šai diemžēl ir palicis tikai S izmēriņš. Īsti nezinu, bet šķiet viņa bija domaajusi - tādam milzim, kā tev, šī jaka nemūžam nederēs. Vēlos atzīmēt, ka visbiežāk valkāju tieši S izmēra apģērbu. Sajutos apkaunota un izgāju ārā.
Ko līdzīgu, bet ne tik spilgtu piedzīvoju, ieejot Drogās. Nopirku savu pirkumu un liku maku somā, kad pēkšņi durvīs parādījās apsardziņš, kurš dusmīgi skatījās man virsū. Tad durvīs parādījas vēl viens apsardziņš, kurš ļoti veicīgi ieskrēja veikalā un sķatīdamies visapkārt, apgāja man apkārt riņķi. Es, protams, izlikos, ka neesmu viņus redzējusi un gāju ārā. Viņi tomēr arī laikam bija sapratuši, ka esmu miermīlīgais iedzīvotājs, tāpēc devās upuri meklēt dziļāk veikalā. Ejot prom no veikala man pretī pa Galerijas Centrs gaiteņiem Drogu virzienai aiznesās vēl divi apsardziņi. Nez kas tāds bija nosperts, lai kratīšanu veiktu četri tiesībsargi. Tiesa gan viņi visi bija sīkuļi - ne vecāki kā 20 gadīgi, tāpēc varbūt tie kopā veido vienu veselu.

Ar to arī vakardienas jocīgās lietas beidzās. Bet man ir vēl viens temats nākamajam rakstam, kas varbūt taps, bet varbūt arī netaps. :)